Krietnu laiku pavadījām pie Gudlfosa (kā man priekšā saka vikipēdija, iepriekšējā rakstā es šo dabas ūdens brīnumu biju nosaucis nepareizi). Ceļā devāmies jau bez vāciešiem – mēs viņiem esam pārāk ātri. Tas bija Andreja roku darbs, lai gan parasti viņš ir nesteidzības iemiesojums. Laikam gribēja no viņiem ātrāk tikt vaļā.
Pa ceļam šķērsojām to pašu Hvītau upi, uz kuras atrodas ūdenskritums, vieta gleznaina, klintis pamatīgas, kā sveramās melnās šokolādes gabali, ko pārdod mūsu centrāltirgū.
Hvītau upe ir duļķaina, jo tā ir ledāju upe
Iztek tā no tā paša ledāja Hofsjekudla, kas bija pie apvāršņa iepriekšējā daļā. Līdz tam, starp citu, tur bija 20 km.
Plāksnīte mums pastāstīs, kas te tuvumā ir labs pieejams
Uz infostenda ir interesants stāsts: 1907. gadā bija atbraucis karalis Frederiks Septītais, un viņa dēļ nācās uzbūvēt dārgāko ceļu Islandes vēsturē – Kongsveguru.
Islandes pilsētās un pat vienkārši apļveida krustojumos bieži ir sastopamas monumentāla rakstura statujas. Šai vēl vismaz ir kāds lidojums, bet bieži vien viss ir pavisam vulkānisks un skarbs. Tā gan ir labi zināma islandiešu tēma – dizainā un arhitektūrā nacionālie motīvi ir praktiski obligāti. Šie motīvi ir vienkārši – akmeņi, vulkāni, vulkāniskie akmeņi un akmeņainie vulkāni. Dažreiz dažādībai pievieno rakstainu aitas vilnu.
Ceļš no Gudlfosas cauri Flūdirei mūs ne pārāk iespaidoja, tāpēc palikt tur pa nakti mēs negribējām, un arī vēl bija pamazliet par agru, ap 16. Tā vietā mēs iekodām bodē, ieēdām “soft ice-cream”, tas ir, saldējumu, ko tecina no automāta, laikam jau itāļu stilā. Tas ir ļoti garšīgs jau tāpat, bet pa virsu to vēl apber ar visādiem snikeriem, mērcē baltajā vai tumšajā šokolādē un pat nutellā, ja vien vēlies. Maksā tas, protams, trīs latus gabalā (lielais), ar ko izsauc manī likumsakarīgu apstulbumu. Tas tik pagaidām, vēl neesmu pieradis pie prātam neaptveramajām ārprātīgajām cenām.
Nedaudz uzpildījušies, mēs devāmies tālāk uz Arnesu, par laimi, tur arī ir kempings. Un, lūk, jau pa ceļam es ieraudzīju kaut ko, kas atkal man atgādināja par to, cik brīnišķīgi var būt dzīves mirkļi, kurus mums sniedz ceļojumi. Bet patiesībā tie bija tikai pauguri saules gaismā, uz kuriem krita mainīga mākoņu ēna, spēlējoties ar zaļo un pelēko krāsu pustoņiem.
Lūk, burvības foto, bet uz to ir jāskatās dinamikā, statika nerada pasakas sajūtu
Pa ceļam ir redzami dīvaini klinšu veidojumi
Forša tekstūra ūdenim
Ppalūdzu pankam nofočēt elektrolīnijas, smukas
Kurš te saka, ka tehnoloģiskie objekti vienmēr bojā dabisko skatu? Dažreiz tie to ļoti pat dažādo un izdaiļo. Vienkārši tam ir nepieciešama visaptveroša, nevis izlases veida skaistuma izjūta.
Ir arī šādi roboti bez galvas
Ar upītēm šeit viss ir kārtībā
Ceļš pagaidām ir labs, pretenziju nav, lai gan vietām, atminos, bija gruntsceļš
Noguruši mēs bijām jau pamatīgi, bet te mūs gaidīja jau pavisam neprātīgs skaistums. Uz vakarpusi man vienmēr ir labs garastāvoklis, īpaši, ja dopamīna receptori ir tikuši stimulēti ar pārmērīgu pedāļu mīšanu, un, kad redzi šādu ainavu, eiforija uznāk ne sliktāk kā no iemīlēšanās.
Navigācijas iemaņas man priekšā pateica, ka pie apvāršņa ir slavenais Heklas vulkāns
Tas pats no tuvuma
Un tā mēs ar šiem skatiem aizrāvāmies, ka pat Arnesā nepalikām nakšņot. Lūk, ko dzīvudarošā daba ar cilvēkiem dara! Mākslas burvju spēks, pareizināts ar simts, tā mēs izjutām vulkānu un upes palieni pie apvāršņa.
Uzrāpāmies pat speciālā skatu laukumā, uz kurieni veda norāde.
Es, skatoties uz šo foto, vēl tagad nespēju valdīt emocijas, tik satriecoši
Andrejs pārbauda manus nervus, stiprā vējā balansējot uz kraujas malas
Putnu Islandē ir biezs, saprotams, ttāpēc ka zivju jūrā ir atliku likām. Bet lūk ar zīdītājiem Darvins ir apdalījis – vien polārā lapsa, mums vairāk pazīstama kā pesecs.
No skatu laukuma pieripinājām tālāk, uz kempingu Sandartunga. Tas atradās gleznainu krūmu ielokā, rets gadījums Islandē – biezs augājs. Diemžēl, ņemot vērā tā dabiskumu un ekoloģiskumu, šis cienījamais nakšņošanas punkts bija bez standarta ērtībām, kuras sagaida tādi civilizācijas bērni kā mēs: proti, dušas un elektrības. Tādēļ tas maksāja 3 latus piecu vietā, bet maksāt tikai par tualeti un auksto ūdeni nabaga latviešiem bija kaut kā neērti. Par laimi, nekādas dzīvu kupīru vācēju aka uzraugu pazīmes nebija manāmas, tikai metāla pastkastīte. Apstākļu spiesti mūsu morāle nosēdās, un mest piķi kastītē mēs sakautrējāmies. Tiesa, aiz ziņkārības to atvērām, atradām kronu paku apmēram 25 latu vērtībā un zīmīti franču valodā, bet sirdsapziņas atliekas pavēlēja kasti aizcirst, pirms grābīgās rociņas vēl nebija pastiepušās pretī dzīvības spēku izstarojošajiem papīrīšiem.
Kempingā kā kompensācija par garšīgo zupu pusdienās un burvīgo vakara ainavu ar mums atgadījās kārtējais pīp-pīp. Andrejs PĒKŠŅI saprata, ka kaut kur ir aizmirsis mugursomu ar visiem saviem ietaupījumiem un dokumentiem. Te nu es nenoturējos no dzēlīgas domas. Atminos, kad man nozaga velosipēdu, viņš teica, ka gribētu, lai ar viņu notiktu tas pats, jo tas esot liels satricinājums dzīvē, iespēja kaut ko mainīt. “Lūk, arī tev iekrita tāda iespēja!” – es nodomāju. Bet, kā mums māca jogā, domas ir kā mākoņi – atnāk un aiziet. Tā arī šī doma aizgāja, jo pēc dabas es nebūt neesmu ļauns, un, protams, tomēr gribēju, lai Andreja soma atrastos. Apdomājis šo lietu, viņš nolēma, ka pēdējo reizi to noņēmis tajā pašā skatu laukumā desmit kilometrus atpakaļ. Nācās viņam uz turieni nesties pilnā ātrumā.
Tikmēr dzīve kempingā vārījās. Krūmu biezokņa dēļ nepateiksi, ka tur ir cilvēki, bet tomēr viņu netrūka. Gados vecāks islandiešu pāris, kas nerunāja angliski, uzlādēja man telefonu savā smieklīgajā minibusiņā ar dīvānu iekšā. Pieskrēja dāņu meitene ar maksājumu termināli, paziņoja, ka strādā te par auklīti uz vasaru, bet kempingā piepelnoties brīvdienās, brauc piķi iekasēt no iemītniekiem, ko viņa ar mani veiksmīgi arī realizēja, tā ka nesanāca mums savus morālos solījumus šoreiz pārkāpt.
Kamēr Andrejs nesteidzīgi, kā parasti, vizinājās pakaļ mugursomai, es atklāju mangali, salasīju no krūmiem sausus zarus, lai ietaupītu gāzi, un sāku vārīt meksikāņu zupu no paciņas.
Man garām nesteidzīgi vilkās arhetipiskākais islandiešu vecis pelēkā rakstainā vilnas džemperī, tikpat pelēkās vilnas biksēs un, manuprāt, pat tādā pašā cepurē, lai gan ne pelēkā. Viņš kaut kā pa savam, islandiski, teica “kis-kis-kis”, un viņa klaiņošanas mērķis man kļuva kristālskaidrs. Lai mani tajā galīgi pārliecinātu, viņš melanholiski novilka: ”Tu te kaķi neredzēji?”.
Dabiski, neko citu atbildēt, kā vien: ”Bet tu – somu ar naudu?” es nevarēju. Ne mazāk flegmatiski kā pirmajā reizē viņš noteica: ”Bet tur ir īpašnieka vārds? Ja ir, tad nav ko uztraukties, atradīs un atdos”.
No šīs vienkāršās frāzes un naudas, kas mētājās pastkastītē bez uzraudzības, jūs varat saprast, ko nozīmē dzīve valstī, kurā gandrīz nav noziedznieku. Statistikas cipari ir viena lieta, bet, kad pats saskaries ar sadzīves sīkumiem, kas tos apstiprina, ticības uzreiz ir vairāk – tā nu tās mūsu smadzenes ir iekārtotas.
Kas attiecas uz Andreju, tad neuztraucieties – mugursomu viņš atrada tur, kur arī bija gaidāms, un pat paspēja uz vakariņām.
